Pārāk karsts bija pazemojums, ka katrs ienācējs var pavandīties pa tavu dvēseli kā pa rakstāmgalda atvilktni.

Tev bija taisnība, zvaigznes ir tuvu.

Rokas vēziens, plaukstas mājiens, acumirklis, un tu jau esi pavisam cits.Cilvēks nevar neko par sevi zināt, izrādās. Nevar neko paredzēt, kaut šķietas sevi pazīstam...

Bet tu aizmirsti, ka katrs, kas tevi atcerēsies, pats drīz nomirs, aiz tā seko tie citi, kas pēc tā, un tikmēr, tikmēr, kamēr neizdzisīs viss, izejot cauri atcerošos un nolemto paaudzei.