Cilvēkus vienkārši vajag saprast, viņa domā. Un pasauli vajag saprast. Nevar tā – maukt visus kā kurpes uz vienas liestes. Katrai ādai savs izliekums, vīle, kūkums. Lai to ieraudzītu, vajag klusumu un laiku.

Te ir tava uzvara, dzīve, šajās vienkāršajās lietās, mazajās lietās, kuras katrs laks kā izslāpis līdz mūža galam un, to apreibināts, maldīdamies pagalmu bastionos, alks tikai vienu – dienas un nakts mūžīgo maiņu.

Sirds krūtīs – kalta metāla irbe, kura pret vakaru sadrūp pelnos. Ļaujies laika plūdumam un pamijus rokām, kuras tevi glāstīs un nodos. Kuras tevi darvos un dedzinās.

Šī pasaule ir manas mājas. Šeit es izvēlos cilvēku, kurš mani vēros daudz dienu un nakšu, – vai to sauc par mīlestību? Esmu piekususi. Priecīga. Tad – skumja. Saplosītiem vaibstiem, neglīta un laimīga. Jauna. Pusmūža. Un veca. Un kāds grib mani vērot. Arī tādu. Visādu. Vienmēr. Mīlestība. Varbūt tas ir vērojums?