7 Quotes by Alberts Bels

Lai saprastu savus vistuvākos cilvēkus, man jāsaprot pašam sevi. Jo kopš manas piedzimšanas brīža es esmu pakļauts tādu pašu spēku iedarbībai kā viņi. Es esmu pakļauts laikam, un laiks ir pakļauts man. Es esmu pakļauts sabiedrībai, un sabiedrība ir pakļauta man. Kā rodas pasaules uzskats? Uz šo jautājumu man vēl jāatbild sev pašam. Man vajag sagremot pašam sevi, pirms es drīkstu ķerties pie citiem.

Mēs visi esam tik vienādi, bet savā būtībā tik dažādi. Manos gados varbūt tā domāt ir naivi? Bērnišķīgi? Sentimentāli? Varbūt esmu morālists? Un kas tur ļauns? Manā darbā un manā vecumā nemaz nevar iztikt bez kādas šķipsniņas morāles. Tāpat kā pavārs neiztiek bez sāls, kriminālistam dzīves zupā jāiemet maza šķipsniņa morāles. Citādi viņš kļūst par vienkāršu nezāļu ravētāju. Un nezāles var ravēt arī mašīna.

Vajag izvēlēties grūtāko ceļu? Tās ir muļķības, ko sludina tie, kas nekādu ceļu nav izvēlējušies, kas ceļu nogājuši pa citu mugurām. [..] Es domāju, ka nevar runāt ne par vieglāko, ne par grūtāko ceļu. Jāizvēlas vienīgais ceļš. Tāds ir jāatrod, un vienīgi ejamais ceļš tad reizē ir pats grūtākais un pats vieglākais. Te nevar būt cita risinājuma.

Ko gan es atdotu, lai ar pasaules lielāko muļķi varētu patērzēt kaut piecas minūtes! Cilvēks pats par sevi nav nekas, tikai saskarē ar sabiedrību viņš kļūst cilvēks. [..] Esmu pats savs vergs, esmu pats savs īpašnieks. Esmu pats savs tiesnesis, pats savs bende. Es varu glābties vārdu spēlēs, pats savs cirvis, savs bluķis, bet es nevaru būt pats bez sabiedrības.

Bet vai mēs visi neesam savtīgi? Domāja Strūga. Vai arī es nestrādāju tāpēc, ka mana personiskā ādere mani dzen? Vai es darbā vispirms nerodu personisku interesi un pēc tam tikai sabiedrisko? Darbā vispirms es atrodu savu prieku.

Mēs visi esam vienas sabiedrības bērni, kā rieksti vienā lazdā. Dažos ielien smecernieks, izgrauž serdi, paliek tukšums, dažus notrauc vēji pirms laika, dažus apēd vāveres un meža putni, un tikai daži auglīgā augsnē dzen jaunas atvases dzīvībai. Mēs visi esam tik vienādi, bet savā būtībā tik dažādi.

Ja cilvēki neiemācīsies veidot laiku, tad viņi neiemācīsies neko. Kur tad ir pagrieziena punkts, svira, kas apvērsa pasauli? Līdz zināmam brīdim cilvēkus veidoja laiks, tagad laiku veido cilvēki. Jāsaka, ne vienmēr cilvēkiem tas izdodas.